Cilvēki uz sporta zāli nāk dažādu iemeslu dēļ. Viens grib nomest svaru. Otrs grib uzaudzēt muskuļus. Trešais ir nopircis gada abonementu janvārī un cer, ka ar to vien jau būs izdarījis pusi darba.
Vēl kāds vienkārši grib mainīt dzīvi, bet sāk ar vienīgo lietu, ko tajā brīdī spēj noformulēt: “Man vajadzētu sākt sportot.”
Par sportu, treneriem, disciplīnu, uzturu, uztura bagātinātājiem un cilvēka spēju pašam sev sadirst pilnas ausis sarunājos ar Māri. Viņš ar dzelžiem dzīvo jau vairāk nekā divdesmit gadus, taču sevi par treneri īpaši nereklamē.
Viņa pieeja ir vienkārša: cilvēkam var iedot savu pieredzi, parādīt virzienu un pateikt taisnību. Pārējo nāksies izdarīt pašam.
Un dažreiz tieši taisnība ir tas, ko sporta zālē dzird visretāk.
KO TU PATIESĪBĀ GRIBI?
Pirmais jautājums nav: cik kilogramus vari uzspiest?
Pirmais jautājums ir: ko Tu no tā visa gribi?
Vai gribi nomest svaru? Uzaudzēt muskuļus? Kļūt spēcīgāks? Labāk justies? Vai arī sportot Tevi ir aizsūtījusi sieva, ārsts vai spogulis, kurš vienā brīdī pārstājis melot?
Cilvēks var nopirkt abonementu, jaunus sporta apavus un pulveri ar nosaukumu, kuru nespēj izrunāt. Taču, ja pats nezina, kāpēc atnācis, ļoti iespējams, ka ilgi nepaliks.
To parasti var redzēt jau pirmajās nedēļās.
Ne tāpēc, ka cilvēks būtu “sportot nespējīgs”. Drīzāk tāpēc, ka viņš nav gatavs tam, ko pārmaiņas patiesībā prasīs.
Sporta zāle nav burvju telpa. Tu tajā neieej ar vēderu un neiznāc ar presīti tikai tāpēc, ka fonā skan skaļa mūzika un kāds blakus skaisti sten.
SPORTA ZĀLE NAV VIETA, KUR NOTIEVĒT
Māris sporta zāli salīdzina ar galdniecību. Tā ir vieta, kurā taisi sava ķermeņa rāmi. Vari uzaudzēt muskuļus, kļūt spēcīgāks un mainīt ķermeņa formu.
Taču, ja vienīgais mērķis ir kļūt vieglākam, pirmā vieta, kur jāiet, nav sporta zāle.
Tā ir virtuve.
Precīzāk — ledusskapis.
Tu vari trīs reizes nedēļā cilāt svarus un pēc tam par labi padarītu darbu apbalvot sevi ar picu, kolu un vēl vienu mazu desertiņu, jo “šodien taču bija kāju diena”.
Ķermenis šādu matemātiku saprot citādi nekā Tu.
Treniņš ir svarīgs. Taču svara samazināšanā milzīga nozīme ir tam, ko, cik daudz un cik regulāri Tu ēd. Neviens uztura bagātinātājs nespēj izglābt ēdienkarti, kuras pamatu veido nejaušība, pārēšanās un vakara “es tikai kaut ko mazu”.
SNIEGPULKSTENĪŠI
Katru janvāri sporta zālēs uzzied īpaša cilvēku suga.
Māris viņus sauc par sniegpulkstenīšiem.
Viņi parādās gada sākumā ar jaunām apņemšanām, jauniem tērpiem un pilnīgi jaunu dzīvi. Tad paiet dažas nedēļas, sniegs nokūst un sniegpulkstenīši pazūd.
Kāpēc?
Viens no iemesliem ir pavisam vienkāršs: cilvēks atnāk, bet īsti nezina, ko darīt. Viņš pastaigā pa skrejceliņu, pacilā dažas hanteles, pasēž telefonā, vēlreiz pastaigā un pēc mēneša saprot, ka nekas nav mainījies.
Un viņam apnīk.
Sportošana pati par sevi nav sarežģīta. Sarežģīti ir regulāri darīt lietas, kuru jēgu nesaproti un kuru rezultātu neredzi.
Tieši tāpēc cilvēkam sākumā var būt vajadzīgs kāds, kurš ne tikai skaita atkārtojumus, bet arī spēj izskaidrot, kāpēc Tu vispār kaut ko dari.
MOTIVĀCIJA, DISCIPLĪNA UN REZULTĀTS
Par sportu bieži runā tā, it kā motivācija būtu kaut kāda maģiska viela, kas veiksmīgiem cilvēkiem no rītiem izdalās organismā, bet pārējiem diemžēl nav paveicies ar ģenētiku.
Tā nav.
Motivācija ir svarīga. Disciplīna arī.
Taču ir vēl trešais vārds — rezultāts.
Ja cilvēks mēnešiem dara vienu un to pašu, bet neredz nekādas pārmaiņas, motivācija agrāk vai vēlāk nomirst. Un ne vienmēr tāpēc, ka viņš ir slinks.
Iedomājies, ka divus gadus audzē gurķus, bet neizaug neviens gurķis. Kādā brīdī Tu pārstāsi vainot laikapstākļus un vienkārši aiziesi nodarboties ar kaut ko citu.
Ar sportu ir līdzīgi.
Rezultātam nav jābūt dramatiskam. Tie var būt divi kilogrami, lielāks darba svars, mazāks vidukļa apkārtmērs, labāks miegs vai sajūta, ka pēc kāpnēm vairs nav jāzvana neatliekamajai palīdzībai.
Cilvēkam jāredz, ka viņa darbs kaut kur ved.
50 PROCENTI TRENERU IR KRETĪNI
Māris sarunā izsaka arī mazāk diplomātisku domu: liela daļa treneru ir kretīni.
Ne tāpēc, ka viņiem būtu nepareizas kedas. Tāpēc, ka viņi klientā redz nevis cilvēku, bet ilgtermiņa maksājumu plānu.
Atnāk cilvēks ar lieko svaru, mazu pieredzi un lielu apņemšanos. Labs speciālists viņam palīdzētu saprast pamatus, iemācītu kustības un pakāpeniski padarītu patstāvīgāku.
Slikts treneris domā: šo varēšu čakarēt divus gadus.
Cilvēks nāk mēnesi, trīs mēnešus vai gadu, bet nekas nemainās. Fiziskie rādītāji neuzlabojas, ķermenis nemainās, prieka nav, bet rēķins pienāk regulāri.
Tad cilvēks pārstāj iet.
Un secina, ka sports nav domāts viņam.
Iespējams, sports bija domāts. Vienkārši treneris nebija.
ATRODI SAVU TRENERI
Treneris ir līdzīgs ārstam vai frizierim. Ne katrs labs speciālists būs piemērots tieši Tev.
Vienam vajag stingru cilvēku, kurš pateiks: “Beidz čīkstēt un cel.”
Otram vajag mierīgu skaidrojumu, jo viņš jau tā ir pārbijies no sporta zāles, cilvēkiem, spoguļiem un aparāta, kuram nav saprotams ne sākums, ne gals.
Labs treneris nav vajadzīgs visu mūžu. Ja budžets ir ierobežots, Māris iesaka sākumā ieguldīt tieši trenerī. Paņemt dažus mēnešus, iemācīties pamatus, saprast savu darba svaru un izveidot sistēmu, kuru pēc tam vari turpināt pats.
Pēc tam nāk kvalitatīvs uzturs.
Uztura bagātinātāji — beigās.
Nevis otrādi, kā to bieži piedāvā internets.
VISPIRMS TEVI NOBIEDĒ. PĒC TAM PĀRDOD RISINĀJUMU
Uztura bagātinātāju tirgus bieži strādā pēc vienkārša principa.
Vispirms cilvēkam izstāsta, cik viss ar viņu ir slikti.
Viņš slikti guļ. Viņam trūkst enerģijas. Sāp locītavas. Krīt mati. Nav koncentrēšanās. Nav testosterona. Nav dzīvesprieka. Un, iespējams, arī čakras nav īsti pareizi atvērušās.
Kad cilvēks ir pietiekami nobijies, parādās risinājums.
Pudelīte.
Vislabāk — vairākas.
Un vēlams tādas, kuras maksā septiņas reizes vairāk, jo uz etiķetes ir vīrietis ar bārdu un kalniem fonā.
Māris pats min dažas lietas, ko lieto, taču uzsver, ka pamats ir ēdiens. Gaļa, zivis, olas, dārzeņi un normāla pārtika, nevis cerība, ka pulveris kompensēs to, ko visu dienu esi ielicis mutē.
Te gan svarīga piebilde: uztura bagātinātājus nevajag izvēlēties tikai pēc podkāsta, TikTok video vai čaļa sporta zālē. Vajadzības var atšķirties, tāpēc par konkrētu vielu lietošanu un devām drošāk konsultēties ar ārstu vai farmaceitu, īpaši tad, ja lieto medikamentus vai ir veselības problēmas.
JA BUDŽETS IR MAZS
Pieņemsim, ka cilvēkam ir nauda tikai vienai no trim lietām: trenerim, labākam ēdienam vai uztura bagātinātājiem.
Ko izvēlēties?
Pirmais — adekvāts treneris, ja cilvēks neko nezina un grib sākt droši.
Otrais — pārtika.
Trešais — uztura bagātinātāji, ja tie tiešām ir nepieciešami.
Neviens pulveris neiemācīs pareizi kustēties. Neviens vitamīns neizveidos disciplīnu. Un neviena kapsula neizlabos to, ka Tavs dienas uzturs sastāv no trim kapučino, pieciem zefīriem un “es jau šodien gandrīz neko neesmu ēdis”.
NEMAINI VISU VIENĀ DIENĀ
Cilvēkam, kurš divdesmit gadus ēdis burgerus, nav jēgas pirmdien pateikt, ka turpmāk viņš dzīvos no brokoļiem, tvaicētas vistas un skumjām.
Viņš tā nedzīvos.
Māra pieeja ir daudz vienkāršāka: sākumā samazini esošo par aptuveni trešdaļu.
Ja dienā ēd trīs batoniņus, ēd divus. Ja izdzer pusotru litru kolas, sāc ar litru. Ja vakarā apēd milzīgu porciju, uzliec mazāku.
Neatsakies no visa vienā dienā. Samazini.
Kad pie tā esi pieradis un redzi rezultātu, samazini vēl.
Šāda pieeja nav seksīga. Ar to nevar uztaisīt reklāmu “Mīnus 17 kilogrami septiņās dienās”.
Taču to iespējams ievērot ilgāk par septiņām dienām.
Un tieši tas ir svarīgi.
NEVAJAG IZSLĒGT VISU, KAS SAGĀDĀ PRIEKU
Ja cilvēkam garšo šokolāde, viņš neiemīlēs brokoļus tikai tāpēc, ka abiem blakus uzrakstīts “100 kalorijas”.
Viņš joprojām gribēs šokolādi.
Tāpēc arī svara samazināšanas laikā nav obligāti pilnībā jāizslēdz viss, kas garšo. Saldums var palikt. Vienkārši tam nevajadzētu būt ēdienkartes pirmajā vietā.
Vispirms normāla maltīte. Pēc tam neliels prieks.
Nevis prieks brokastīs, prieks pusdienās un vakarā milzīgs pārsteigums, kāpēc svars nekustas.
Pārāk stingra diēta bieži beidzas ar sabrukumu. Cilvēks kādu laiku turas uz ēdiena, kas viņam negaršo, jūtas nelaimīgs un pēc tam atgriežas pie visa iepriekšējā ar dubultu jaudu.
Tad viņam pasaka, ka nav rakstura.
Varbūt raksturs ir. Vienkārši plāns bija idiotisks.
GRUPU TRENIŅŠ VAI PIEDERĪBAS SAJŪTA?
Četrdesmit cilvēki uz paklājiņiem. Priekšā treneris. Skan mūzika. Visi vienlaikus kustina rokas un cenšas izskatīties tā, it kā saprastu, kas notiek.
Vai tas ir treniņš?
Māris saka — bieži tā vairāk ir piederības sajūta.
Un arī tai nav ne vainas.
Cilvēks izkustas, satiek citus, izraujas no mājas un izdara vairāk, nekā būtu izdarījis uz dīvāna. Tas noteikti ir labāk nekā nekas.
Taču jābūt godīgam par mērķi.
Ja gribi vienkārši kustēties un labi pavadīt laiku, grupu nodarbība var būt lieliska. Ja vēlies konkrēti palielināt spēku, audzēt muskuļus vai tehniski pareizi apgūt kustības, četrdesmit cilvēku grupā treneris Tevi fiziski nespēs pilnvērtīgi kontrolēt.
Viņš redz pirmās rindas.
Aizmugurē Tu vari taisīt savu ronīti, un neviens neko nepamanīs.
TRENIŅŠ SĀKAS TUR, KUR BEIDZAS SELFIIIJS
Sporta zālē var ātri redzēt, kurš atnācis trenēties un kurš atnācis izskatīties tā, it kā trenētos.
Zeķes pieskaņotas šortiem. Krekls pieskaņots pudelei. Bārda sakārtota. Telefons uzstādīts. Atliek tikai viena problēma — vēl vajadzētu kaut ko arī pacelt.
Nav nekā slikta uztaisīt bildi. Taču, ja viss treniņš tiek organizēts ap to, kā tas izskatīsies Instagram, rezultāts var palikt tikai Instagram.
Cilvēkam, kurš patiešām trenējas, kādā brīdī kļūst vienalga, vai zeķes saskan ar krekliņu. Viņam svarīgāk ir pabeigt atkārtojumu.
VAI MUSKULIS AUG NO PERFEKTAS TEHNIKAS?
Šeit sarunā Māris izsaka vairākus apzināti provokatīvus viedokļus par lieliem svariem, “čītingu” un kustību tehniku.
Šo daļu ir svarīgi uztvert piesardzīgi.
Muskuļu augšanai nepieciešama pakāpeniska slodze, regulārs treniņš, pietiekams uzturs un atjaunošanās. Taču tas nenozīmē, ka tehnika nav svarīga vai iesācējam būtu jāņem svars, kuru viņš nespēj droši kontrolēt.
Nepareiza tehnika un pārāk liela slodze var palielināt traumu risku, īpaši cilvēkiem bez pieredzes, ar iepriekšējām traumām vai veselības problēmām.
Pieredzējuši sportisti reizēm apzināti izmanto dažādas intensitātes metodes. Iesācējam tas nav aicinājums pirmajā dienā mēģināt salauzt sevi uz pusēm.
Sāc ar kustību, kuru spēj kontrolēt. Slodzi palielini pakāpeniski. Un, ja nezini, ko dari, atrodi cilvēku, kurš tiešām zina.
CIK TU VARI UZSPIEST?
Sporta zālē ir vairāki jautājumi, kuri vīrietim tiek uzdoti ātrāk nekā viņa vārds.
Cik vari uzspiest?
Cik velc?
Vai simtnieku spied?
Simts kilogrami spiešanā guļus kaut kādā brīdī kļuvuši par mistisku vīrišķības robežu. It kā zem tās Tu vēl būtu tikai gaidīšanas režīmā.
Patiesībā darba svars ir individuāls. Tas atkarīgs no pieredzes, ķermeņa uzbūves, vecuma, tehnikas, veselības un mērķa.
Normāls treniņš sākas nevis ar ciparu, ar kuru vari palielīties draugiem, bet ar svaru, kuru vari droši un kvalitatīvi izmantot.
Ja pēc paredzētajiem atkārtojumiem vari mierīgi izpildīt vēl četrus vai piecus, svars, iespējams, ir par vieglu. Ja pirmajā atkārtojumā visa dzīve sāk skriet gar acīm, tas, iespējams, ir par smagu.
Lai gan arī sporta zālē ir cilvēki, kuri šo sajūtu sauc par iesildīšanos.
FIZISKI SPĒCĪGS NENOZĪMĒ EMOCIONĀLI SPĒCĪGS
Lieli muskuļi nepasargā no bēdām, zaudējuma, bailēm vai izdegšanas.
Fizisks spēks un emocionāls spēks nav viens un tas pats.
Cilvēks var pacelt milzīgu svaru un vienlaikus nespēt pateikt, ka viņam ir slikti. Var izturēt nežēlīgu treniņu, bet nespēt izturēt sarežģītu sarunu ar sievu. Var izskatīties pēc klints, bet iekšā būt pilnībā salūzis.
Mēs visi esam cilvēki.
Sports var palīdzēt sakārtot galvu, dot struktūru un radīt sajūtu, ka vismaz kaut ko savā dzīvē kontrolē. Taču tas nav psihoterapijas aizvietotājs un neatrisina visas problēmas.
Dažreiz vajag pacelt stieni.
Dažreiz vajag piezvanīt cilvēkam un pateikt: man šobrīd ir sūdīgi.
SLAIDS NENOZĪMĒ VESELS
Viena no bīstamākajām mūsdienu kļūdām ir veselību vērtēt pēc cilvēka ārējā izskata.
Slaids cilvēks automātiski nav vesels. Apaļīgāks cilvēks automātiski nav slims.
Ķermeņa svars ir viens no veselības rādītājiem, bet ne vienīgais. Svarīga ir sirds un asinsvadu veselība, asinsspiediens, vielmaiņa, miegs, spēks, izturība, emocionālā pašsajūta, uzturs un vēl daudzi citi faktori.
Arī vizuāli sportisks cilvēks var slikti gulēt, pārtrenēties, lietot veselībai riskantas vielas vai dzīvot ar hroniskām sāpēm.
Presīte nav medicīniskā izziņa.
SPORTS NAV PAR VESELĪBU
Sarunas beigās Māris pasaka vienu no provokatīvākajām frāzēm:
Sports nav par veselību.
Precīzāk būtu teikt — ne viss sports ir par veselību.
Fiziskās aktivitātes, spēka treniņi, pastaigas, riteņbraukšana un regulāra kustēšanās var dot lielu ieguldījumu veselībā.
Savukārt profesionāls vai ekstrēms sports bieži prasa no ķermeņa daudz vairāk, nekā tas ilgtermiņā gribētu dot. Milzīgi darba svari, pārmērīga slodze, traumas, hroniskas sāpes un vielu lietošana nav veselīga dzīvesveida sinonīmi.
Liels muskulis ne vienmēr nozīmē veselu cilvēku.
Māris pats atzīst, ka viņam sāp ceļgali, pleci un citas ķermeņa daļas. Smagu svaru cilāšana ir viņa izvēle un dzīves daļa, bet viņš to nesauc par veselības procedūru.
Te arī rodas būtiskā atšķirība.
Fizkultūra var būt par veselību.
Sports var būt par rezultātu, sacensību, identitāti, robežu pārbaudīšanu vai vēlmi kļūt lielākam un spēcīgākam.
Nevajag šīs lietas automātiski sajaukt.
AR KO SĀKT VĪRIETIM PĒC ČETRDESMIT?
Iedomāsimies vīrieti pēc četrdesmit. Vēders ir izaudzis, enerģija samazinājusies, kustēties negribas, bet galvā sāk parādīties doma, ka kaut kas būtu jādara.
Ar ko sākt?
Ne ar dārgu pulveri.
Ne ar jaunu sporta pulksteni.
Un, iespējams, pat ne ar sporta zāli.
Sāc ar godīgu inventarizāciju.
Cik daudz Tu dzer? Ko ēd? Cik bieži pārēdies? Cik daudz kusties? Kā guli? Kāpēc vispār gribi kaut ko mainīt?
Tad izvēlies vienu reālu soli.
Samazini porciju. Izej pastaigā. Aizej uz vienu izmēģinājuma treniņu. Nomaini vienu saldinātu dzērienu pret ūdeni. Piesakies pie ģimenes ārsta, ja sen neesi pārbaudījies vai ir simptomi, kuri rada bažas.
Nevajag vienā dienā kļūt par citu cilvēku.
Pietiek sākt uzvesties nedaudz citādi.
TEV NAV JĀKĻŪST PAR SAVU LABĀKO VERSIJU
Internets ļoti mīl cilvēkam atgādināt, ka viņš nav pietiekams.
Tev jāizkāpj no komforta zonas. Jākļūst par savu labāko versiju. Jāceļas piecos. Jāmeditē. Jāskrien. Jādzer zaļš pulveris. Jāskaita kalorijas. Jāmēra miega kvalitāte. Jānodod analīzes. Un līdz pulksten 7.00 vēlams jau izveidot pasīvo ienākumu avotu.
Varbūt pietiek.
Varbūt Tev nav jākļūst par kaut kādu mistisku nākotnes versiju.
Varbūt jāizdara viena normāla lieta šodien.
Māris saka: vakardienas vairs nav, bet rītdiena nevienam nav apsolīta. Tāpēc svarīgākais jautājums nav, kāds būsi pēc gada.
Svarīgākais jautājums ir: ko Tu dari šodien, lai justos nedaudz labāk?
NEVIENS TAVĀ VIETĀ NEPACELS
Sporta zāle daudz ko pasaka par cilvēku.
Tur ātri redzams, vai viņš tur savu vārdu. Vai ierodas laikā. Vai dara arī tad, kad negribas. Vai spēj pieņemt, ka rezultāts nenāk vienā nedēļā.
Sports var iemācīt disciplīnu. Taču tikai tad, ja cilvēks pats tajā piedalās.
Treneris var palīdzēt. Draugs var motivēt. Sieva var nopirkt abonementu. Ārsts var pateikt, ka vajadzētu kustēties.
Taču neviena no šīm personām Tavā vietā nepacels svaru.
Un neviens Tavā vietā neaizvērs ledusskapi.
KO DARĪT RĪT?
Ja esi ticis līdz šai vietai un domā, ka rīt vajadzētu kaut ko sākt, nepārvērt to par milzīgu projektu.
Izvēlies vienu lietu.
Aizej divdesmit minūšu pastaigā. Pieraksti, ko patiesībā apēd vienas dienas laikā. Atrodi sporta zāli netālu no mājām. Sarunā vienu nodarbību ar treneri. Samazini vienu ierasto porciju. Vai vienkārši piecelies no dīvāna un izkusties.
Nav nepieciešama perfekta programma.
Ir nepieciešams pirmais solis.
Un pēc tam nākamais.
Jo beigās ķermeni maina nevis grandiozā apņemšanās, ko uzrakstīji 1. janvārī.
To maina lietas, kuras izdarīji arī februārī.
NOSKATIES PILNO SARUNU
Pilnajā SVĒTUĻA sarunā ar Māri runājam par sporta zāli, disciplīnu, treneriem, grupu nodarbībām, uzturu, uztura bagātinātājiem un mītiem, kuriem cilvēki turpina ticēt, jo patiesība parasti nav tik labi pārdodama.
Sporta zāle var mainīt Tavu ķermeni. Taču vispirms Tev jāizlemj, vai pats esi gatavs mainīt savus ieradumus.
