Daudzi vīrieši par veselību sāk nopietni domāt tikai tad, kad organisms jau runā skaļi. Līdz tam ir darbs, ģimene, nauda, māja, mašīna, ceļojumi un vēl simts citu lietu. Un kaut kur visa saraksta beigās paliek pats vīrietis.
Podkāstā “SVĒTULIS – kaila patiesība” sarunājos ar Edgaru Āboliņu — prostatas vēža pacientu, pacientu interešu aizstāvi un vienu no biedrības STIPRĀ PUSE veidotājiem. Edgars vīriešu veselības un pacientu organizāciju vidē ir gandrīz desmit gadus, un šajā laikā viņš ir sapratis ko ļoti vienkāršu: ar informāciju vien nepietiek. Vīrietim var simts reizes pateikt, ka jāiet pie ārsta, viņš var saprast un pat piekrist, bet tik un tā neaiziet.
Vīrieši ne vienmēr baidās. Dažreiz viņi vienkārši negrib zināt
Par vīriešu veselību bieži runā ļoti vienkāršoti — vīrieši baidās no ārstiem. Edgars uz to skatās citādi. Viņaprāt, daļai vīriešu tā nav klasiskā baiļu sajūta. Drīzāk negribēšana dzirdēt atbildi.
Daudzi jau nojauš, ko ārsts pateiks. Ka svars ir par lielu. Ka asinsspiediens nav labs. Ka jāmaina dzīvesveids. Ka jāveic izmeklējumi. Ka problēmu vairs nevar atlikt. Un dažreiz vieglāk ir turpināt nezināt līdz brīdim, kad izvēles vairs nav.
Ar prostatas vēzi šī vilcināšanās var būt īpaši bīstama, jo agrīnā stadijā slimībai var nebūt izteiktu simptomu. Tieši tāpēc ir svarīgi zināt savus riska faktorus, izmantot valsts apmaksātās pārbaudes un negaidīt, līdz kaut kas sāk sāpēt.
“Kaimiņš teica, ka pēc operācijas vairs nebūsi vecis”
Viena no lielākajām bailēm, kas saistīta ar prostatas vēzi, ir seksualitāte. Kas notiks ar erekciju? Vai būs sekss? Vai mainīsies tuvība? Vai es pēc ārstēšanas vēl jutīšos kā vīrietis?
Edgars stāsta, ka pacienti nereti vairāk ieklausās paziņās nekā ārstā. Pietiek kādam pateikt: “Tev visu izgriezīs un Tu vairs nebūsi vecis,” un šis viens teikums dažreiz kļūst spēcīgāks par visu, ko ārsts mēģina izskaidrot.
Patiesība, protams, ir sarežģītāka. Pēc prostatas vēža ārstēšanas var būt blaknes — erekcijas traucējumi, urīna nesaturēšana, izmaiņas seksualitātē un hormonālajā līdzsvarā. Taču tas nenozīmē, ka dzīve beidzas. Edgars pats ir izgājis ķirurģisku ārstēšanu, starošanu un ilgstošu hormonterapiju, un viņš turpina dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Svarīgi ir arī saprast, ka seksualitāte nav tikai erekcija. Tuvība ir attiecības, pieskāriens, partneris, atklāta saruna un spēja pieņemt, ka pēc ārstēšanas ķermenis var funkcionēt citādi. Erektilā disfunkcija ir būtiska tēma, bet tā nav vienīgā lieta, kas nosaka vīrieša vērtību vai spēju būt tuvās attiecībās.
“Pirksts dibenā” nav lielāka problēma par vēzi
Viena no savdabīgākajām barjerām prostatas veselības pārbaudēm gadiem bijusi digitālā taisnās zarnas izmeklēšana. Tautas valodā — “pirksts dibenā”. Dažiem vīriešiem ar to vien pietiek, lai atliktu vizīti pie urologa.
Taču urologam tā ir medicīniska pārbaude. Ne pazemojums, ne vīrišķības tests, ne slepens rituāls. Turklāt prostatas veselības izvērtēšana mūsdienās nebalstās tikai uz šo vienu izmeklējumu. Atkarībā no situācijas ārsts var izmantot PSA analīzi, attēldiagnostiku un citus izmeklējumus.
Te arī parādās viena no būtiskākajām sarunas domām — vīrietim jābeidz balstīt veselības lēmumus uz kaimiņa stāstu, Facebook komentāru vai kādu puspatiesību, ko dzirdējis pirtī. Pacienta pieredze ir vērtīga, bet ārstēšanas lēmumus pieņem kopā ar ārstu.
Pacientam ar rezultātu ir jādzīvo
Veselības sistēmā ir daudz iesaistīto — ārsts, slimnīca, valsts, ministrija, NVD, SPKC. Taču ārstēšanas beigās ar rezultātu ikdienā dzīvo viens cilvēks — pacients.
Tieši tāpēc pacientu organizācijas nav tikai dekorācija pie veselības sistēmas. To uzdevums ir nest pacienta pieredzi tur, kur tiek pieņemti lēmumi. Edgars stāsta, ka pirms pieciem vai sešiem gadiem pacientu organizāciju balsi daudzviet īsti negribēja dzirdēt. Šodien situācija ir mainījusies. Pacientu pārstāvjus aicina diskusijās, darba grupās un veselības politikas procesos.
Tas nenozīmē, ka visas idejas tiek uzreiz īstenotas. Taču pacienta balss vairs nav tik viegli ignorējama. Un tas ir svarīgi, jo ar ārstēšanas rezultātu būs jāsadzīvo nevis sistēmai, bet cilvēkam.
Pacientu organizācija nav tikai par politiku
Otra pacientu organizāciju funkcija ir daudz personīgāka. Cilvēkam pēc diagnozes rodas jautājumi, kurus ārsta kabinetā ne vienmēr izdodas izrunāt.
Kā bija Tev? Cik ilgi bija nesaturēšana? Kad atgriezās erekcija? Kā Tu pateici sievai? Kā juties pēc operācijas? Vai hormonterapijas laikā var normāli dzīvot?
Šeit otra pacienta pieredze var būt ārkārtīgi vērtīga. Nevis kā medicīnisks padoms, bet kā cilvēcīgs pierādījums: es tam izgāju cauri un dzīvoju tālāk.
Tieši tādu vidi biedrība STIPRĀ PUSE vēlas veidot arī prostatas vēža pacientiem — vietu, kur iespējams runāt aci pret aci, dalīties pieredzē un saņemt atbalstu. Ar vienu svarīgu robežu: pacienti dalās pieredzē, bet ārstēšanu nosaka ārsts.
Latvijā nav viss slikti
Par Latvijas veselības sistēmu ir viegli pateikt: viss slikti. Realitāte ir sarežģītāka. Edgars kā vienu no pozitīvajām lietām min zaļo koridoru. Ja ir aizdomas par onkoloģisku slimību, pacientam iespējams nonākt paātrinātā diagnostikas ceļā.
Problēmas biežāk sākas tur, kur nepieciešami tālāki izmeklējumi, konkrēti speciālisti vai ārstēšanas iespējas. Īpaši ārpus Rīgas pieejamība var atšķirties. Un te parādās vēl viena būtiska problēma: pacienta ārstēšanas ceļam nevajadzētu būt atkarīgam no tā, cik viņš ir skaļš, zinošs vai neatlaidīgs.
Sistēmai jābūt saprotamai arī cilvēkam, kurš pēc diagnozes ir nobijies un nezina, no kura gala sākt.
Zinošs pacients ir spēcīgāks pacients
Tas nenozīmē, ka pacientam jākļūst par onkologu. Taču ir svarīgi saprast, kas ar viņu notiek, kādi izmeklējumi nepieciešami, kādas ir ārstēšanas iespējas, kādas var būt blaknes, kur meklēt otru viedokli, kur saņemt rehabilitāciju un kam uzdot jautājumus.
Informācija nenovērš diagnozi, bet tā var palīdzēt nepieņemt lēmumus tikai tāpēc, ka “kaimiņš tā teica”.
Profilakse nesākas ar analīzēm
Profilakse nav tikai PSA, asinsspiediens vai asins analīzes. Tā sākas ar attieksmi. Vai Tu vispār pieļauj domu, ka veselībai jāatvēl laiks?
Edgars saka, ka vīrietis bieži domā par visu pārējo — kā nopelnīt, kā uzbūvēt māju, kā nopirkt labāku mašīnu, kā aizvest ģimeni ceļojumā. Tas viss ir labi. Bet, ja pa vidu nav paša veselības, vienā brīdī var izrādīties, ka viss pārējais kļūst daudz mazāk svarīgs.
Rūpēties par veselību nenozīmē vienā dienā kļūt par svēto. Nav obligāti nekad vairs nedzert, neēst burgeru, skriet maratonu un dzīvot uz brokoļiem. Starp pilnīgu bezatbildību un perfekto veselības guru ir milzīga teritorija.
Var sākt vienkārši — aiziet pie ģimenes ārsta, izmērīt asinsspiedienu, nodot ārsta ieteiktās analīzes un izmantot veselības pārbaudes, kas atbilst Tavam vecumam un riskam.
Veselības pārbaudes pēc vecuma
Esi pozitīvs egoists
Sarunas beigās Edgars formulē domu, kas, iespējams, ir pats labākais šī raksta noslēgums.
Rūpēties par sevi nav egoisms sliktā nozīmē. Tieši otrādi. Ja Tu esi tēvs, partneris, dēls, draugs vai vectēvs, ļoti iespējams, ka kādam esi svarīgs. Ja nerūpējies par sevi, kādā brīdī sekas nebūs tikai Tavas. Tās skars arī tos, kuri stāv blakus.
Tāpēc dažreiz ir vērts būt pozitīvam egoistam. Aiziet pie ārsta. Pārbaudīties. Ārstēties. Rehabilitēties. Un dzīvot.
Lai redzētu, kā izaug bērni. Un, ja paveicas, arī mazbērni.
STIPRĀ PUSE — vieta, kur pacientam nav jāpaliek vienam
Biedrība STIPRĀ PUSE apvieno prostatas vēža pacientus, viņu tuviniekus, speciālistus un cilvēkus, kuri vēlas iesaistīties vīriešu veselības uzlabošanā. Viens no biedrības mērķiem ir attīstīt pacientu savstarpējā atbalsta grupas, rehabilitācijas iespējas un pacientu interešu pārstāvību.
Pilno sarunu ar Edgaru Āboliņu skaties podkāstā “SVĒTULIS – kaila patiesība”.
