Viens no cilvēka organisma enerģijas avotiem ir glikoze, ko cilvēka šūnas izmanto, lai iegūtu enerģiju. Glikozes līmeņa palielināšanās asinīs ir pamatpazīme par hronisku slimību, cukura diabētu.

Ikvienai cilvēka šūnai ir nepieciešama enerģija, tāpēc ar uzturu uzņemtajai glikozei no asinīm nepieciešams nonākt cilvēka šūnās. Lai šis process noritētu veiksmīgi, nepieciešams hormons, kuru ražo aizkuņģa dziedzera beta šūnas , šis hormons ir insulīns. Ja cilvēkam trūkst insulīns, glikoze paliek asinīs.

Lai cilvēka organisms veiksmīgi eksistētu ik dienas nepieciešams aptuveni 0,3-0,5 vienības insulīna uz svara ķermeņa kilogramu. Gandrīz puse no nepieciešamā insulīna daudzuma organismā izdalās pati, visu diennakti, tādējādi nodrošinot ķermeņa šūnas ar nepieciešamo enerģiju starp ēdienreizēm un cilvēkam guļot . Pēc ēdienreizēm, kas norit īslaicīgi, izdalās pārējā insulīna deva, lai papildinātu šūnu un pārējo organismu ar enerģijas rezervēm aknās un muskuļos.

Cukura diabēta gadījumā aizkuņģa dziedzera ß šūnas neražo insulīnu pietiekošā daudzumā (insulīna deficīts) vai organisms nespēj insulīnu efektīvi izmantot

1. tipa diabēts sastopams 10-15% gadījumu. Aizkuņģa dziedzera ß šūnas neražo insulīnu pietiekošā daudzumā (insulīna deficīts). Tāpēc insulīns no slimības konstatēšanas brīža ievadāms injekciju veidā. Tā ir vienīgā iespēja likvidēt insulīna trūkumu. Parasti saslimst bērni un jauni cilvēki.

Visbiežākās pazīmes

• bieža urinācija;
• sausa mute un nepārvaramas slāpes;
• izteikts nogurums;
• bada sajūta;
• nervozitāte, uzbudinājums;
• svara zudums.
  
  2. TIPA DIABĒTS
  2. tipa diabētu sastop 85-90% gadījumu. Insulīna ražošana aizkuņģa dziedzerī ir traucēta (par maz un par lēnu), un insulīns nedarbojas pietiekoši efektīvi (rezistence). Parasti konstatē pēc 40 gadu vecuma. 2. tipa diabētu ārstē ar veselīga uztura un
  regulāras ēšanas režīma palīdzību, piemērotu fizisku aktivitāti un medikamentiem, kas pazemina cukura līmeni asinīs. Dažkārt nepieciešamas arī insulīna injekcijas.

Visbiežākās pazīmes

• nogurums bez redzama iemesla;
• neizskaidrojams svara zudums;
• slāpes;
• bieža urinācija;
• redzes pasliktināšanās;
• tirpšanas sajūta, “skudriņas kājās”;
• lēna brūču dzīšana un strutojošas infekcijas.
  

Pazīmes parādās pakāpeniski un lēni. Tāpēc tās ilgi var palikt nepamanītas.

Pašlaik cukura diabēts ir hroniska slimība, kuru nevar pilnībā izārstēt, bet ir pieejami daudz risinājumu, lai cukura līmeni asinīs normalizētu. Pašlaik pieejamās ārstniecības iespējas nodrošina iespēju ārstēties saglabājot augstu dzīves kvalitāti, pašsajūtu , izvairoties no diabēta radītajiem sarežģījumiem.

1. tipa diabētu ārstē:
   ar regulārām ikdienas insulīna injekcijām. Pati piemērotākā ir intensificēta insulīna ievadīšana – īsas vai ātras darbības insulīns pirms galvenām ēdienreizēm un pagarinātas darbības insulīns uz nakti un/vai no rīta.
   Veselīgs, sabalansēts uzturs (nepieciešamas uztura plānošanas un novērtēšanas iemaņas), piemērota fiziskā aktivitāte.
   
2. tipa diabētu ārstē:
   Veselīgs uzturs ar piemērotu uztura enerģētisko vērtību (kaloriju
   daudzumu). Pietiekoša fiziskā aktivitāte. Tā uzlabo insulīna darbību. Cukura daudzumu asinīs pazeminoši medikamenti un/vai dažkārt insulīns. Laba diabēta ārstēšana nozīmē ik dienas normalizēt paaugstināto cukura daudzumu asinīs – sabalansēt jeb līdzsvarot medikamentu devas ar uzturu un fizisko aktivitāti. Tas ir iespējams. Diabēta apmācība jeb izglītošanās par savu slimību un tās kontroli dod katram iespēju iegūt nepieciešamās zināšanas un praktiskās iemaņas, lai justos labi un dzīve ar diabētu būtu pilnvērtīga un aktīva. Diabēta apmācība ir labas diabēta ārstēšanas neatņemama sastāvdaļa. Tā dod iespēju ikdienā pieņemt pareizus un veselīgus , uz zināšanām
   balstītus lēmumus attiecībā uz uzturu un medikamentu devu izvēlē. Paškontrole – glikozes noteikšana asinīs vai urīnā, ketonvielu noteikšana urīnā ikdienas apstākļos ik dienas vai dažas dienas nedēļā (atkarībā no slimības tipa un ārstēšanas veida) ļauj novērtēt savu stāvokli, izdarīt secinājumus un disciplinē diabēta režīma ievērošanā.

Cukura diabētu nosaka labaratoriski veicot analīzes, lai to noteiktu ir vairāki kritēriji. Ieteicams veikt analīzes pēc 45 gadu vecuma sasniegšanas vai palielinātas ķermeņa masas gadījumā.

Cilvēkiem ar diabētu reizi gadā jāveic mikroalbumīnūrijas tests!