Tēvs nav tikai tas, kurš radījis bērnu. Tēvs ir tas, kurš paliek
Bērna piedzimšana vīrieti automātiski padara par tēvu tikai dokumentos. Īstā tēvošana sākas pēc tam — laikā, uzmanībā, negulētās naktīs, strīdos, kļūdās un brīžos, kad savu dzīvi vairs nevar būvēt tikai ap sevi.
Podkāstā “SVĒTULIS – kaila patiesība” Helmuts Bēķis sarunājas ar biedrības “Tēvi” valdes locekli, tēvu grupu vadītāju un “Tēvu radio” veidotāju Gati Smidrovski. Saruna nav par ideālo tēvu no reklāmas bildes. Tā ir par īstu vīrieti, kurš dažreiz nezina, ko darīt, dusmojas, noslēdzas sevī, pieļauj kļūdas, bet tomēr mēģina kļūt labāks.
Kas vīrieti patiesībā padara par tēvu?
Bioloģiski atbilde ir vienkārša — bērns. Taču Gatim tēva loma vairāk saistās ar to, ko vīrietis bērnā iegulda pēc viņa piedzimšanas.
Tēvs var nebūt tas, kurš “iedēstījis sēkliņu”, bet gan tas, kurš bērnu audzina, velta viņam laiku, enerģiju un savu klātbūtni.
“Es teiktu, ka tas ir ieguldījums. Tu ziedo savu laiku un enerģiju, lai mazajam cilvēkam dotu pēc iespējas labākas iespējas nākotnē.”
Tēvošana nav tituls, kuru piešķir vienā dienā. Tā ir atkārtota izvēle būt klāt.
Ne tikai tad, kad bērns jau prot runāt, spēlēt bumbu un doties pārgājienos. Arī pirmajos dzīves gados, kad romantiskās iztēles par kopīgiem piedzīvojumiem nomaina negulētas naktis, autiņbiksītes, raudāšana un nemitīga atbildība.
Bērns maina arī pašu vīrieti
Gatis atzīst, ka pēc bērna piedzimšanas kļuvis par citu cilvēku. Tēva loma likusi vairāk domāt ne tikai par bērnu, bet arī par savu veselību, darbu, attiecībām un emocionālo stāvokli.
Iesaistīts tēvs sāk skatīties uz savu dzīvi ilgākā perspektīvā. Viņš grib ne tikai nodrošināt bērna šodienu, bet arī būt dzīvs, vesels un klātesošs pēc desmit, divdesmit un trīsdesmit gadiem.
Tas var nozīmēt mazāk alkohola un smēķēšanas, vairāk kustību, rūpīgāku attieksmi pret veselību un godīgāku skatījumu pašam uz savu bērnību.
Bērni audzina ne tikai vecāki. Arī bērni piespiež vecākus augt.
Lielākā ilūzija sākas vēl pirms bērna piedzimšanas
Gaidot savu pirmo bērnu, daudzi vīrieši iztēlojas, kā mācīs viņam spēlēt basketbolu, dosies pārgājienos un stāstīs par dzīvi.
Taču līdz tam vispirms jāiziet cauri gadiem, kuros bērnam nepieciešama ļoti vienkārša, bet nepārtraukta klātbūtne.
Pirmie bērna dzīves gadi nav ievads tēvošanai. Tie ir viens no tās svarīgākajiem posmiem.
Tieši tad bērnā veidojas drošības sajūta, nervu sistēmas pamati un izpratne par to, vai pieaugušajiem var uzticēties. Šo darbu nevar pilnībā atstāt tikai mātes ziņā.
Tēvs nav palīgs mātei. Viņš ir viens no diviem bērna vecākiem.
Kad bērns piedzimst, attiecības vairs nav tādas pašas
Līdz ar bērna ienākšanu ģimenē mainās arī pāra attiecības. Jaunie vecāki ir neizgulējušies, noguruši un bieži atsakās no ierastās sociālās dzīves. Mazāk paliek draugu, sporta, izklaides un laika divatā.
Mainās arī seksualitāte un tuvība. Pēc dzemdībām sievietes ķermenim nepieciešams laiks, lai atkoptos, bet emocionālo tuvību pārim nereti nākas veidot no jauna.
Daļa vīriešu šajā laikā izjūt vientulību vai pat greizsirdību uz bērnu, kuram tagad tiek sievietes uzmanība, rūpes un maigums.
Tas nenozīmē, ka vīrietis nemīl savu bērnu. Tas nozīmē, ka arī viņa dzīvē ir notikusi milzīga pārmaiņa, par kuru viņš bieži nemāk runāt.
Tēvi runā par to, ko nestāsta pat sievām
Biedrības “Tēvi” grupās piedalās tikai vīrieši. Gatis uzskata, ka tas palīdz radīt vidi, kurā tēvi var atklāti runāt par ģimeni, attiecībām un savu emocionālo stāvokli.
Jauktās vecāku grupās vīrietis reizēm apsēžas malā, noklausās un ļauj runāt sievietei. Tēvu grupā viņam vairs nav, aiz kā paslēpties.
Tur parādās stāsti, kurus mājās viņš varbūt nav pateicis nevienam.
Arī stāsti par dusmām, durvīs izsistiem caurumiem un konfliktiem, kuros vīrietis pats no sevis nobīstas.
Tomēr būtiskākais nav tas, ka šādas situācijas ir bijušas. Būtiskākais ir tas, vai vīrietis iemācās rīkoties citādi.
Viens no grupas dalībniekiem pēc nodarbībām sācis strīda laikā pateikt:
“Es šobrīd esmu dusmīgs. Iešu ārā nomierināties, un pēc tam turpināsim sarunu.”
Tā nav bēgšana no konflikta. Tā ir spēja nepārvērst dusmas vardarbībā.
Strīdēties ir normāli. Jāmācās strīdēties droši
Konflikts pats par sevi nenozīmē, ka attiecības ir sliktas. Problēma sākas, kad cilvēki vairs nespēj viens otru dzirdēt un saruna pārvēršas cīņā par uzvaru.
Brīdī, kad cilvēks ir emociju pārņemts, viņš bieži vairs nevēlas ne runāt, ne klausīties. Viņam svarīgāka kļūst aizstāvēšanās un uzbrukums.
Tāpēc nopietnai sarunai vajadzīgs laiks un vieta. Nevis garāmejot izmests pārmetums, bet apzināti ieplānota saruna, kad bērni guļ un abi pieaugušie spēj mierīgi apsēsties.
Ģimenē nav jāatrod viens uzvarētājs. Jāatrod risinājums, ar kuru spēj sadzīvot abi.
Latvijas vīrietis nav tukšs. Viņam bieži pietrūkst vārdu
Pēc vairākiem gadiem, vadot tēvu grupas un vīriešu nodarbības, Gatis par Latvijas vīriešiem runā ar pārsteidzošu siltumu.
“Latvijas vīrietis ir riktīgi kruts. Viņā iekšā ir ļoti daudz labu un dvēselisku lietu. Viņš vienkārši nemāk par tām runāt.”
Vīrietis var izjust mīlestību, bailes, ievainojumu, kaunu un vientulību, bet nespēt šīm sajūtām atrast vārdus.
Kad kāds palīdz tās nosaukt, vīrietis nereti atbild: “Jā, tieši tā es jūtos.”
Pēc tam viņš pirmo reizi pēc daudziem gadiem šo pašu domu var pateikt arī sievai.
Taču Latvijas vīrietī joprojām dzīvo pārliecība:
* man pašam ar visu jātiek galā;
* es nedrīkstu lūgt palīdzību;
* es nedrīkstu citus apgrūtināt;
* pie ārsta iet tikai vājie;
* par sāpēm labāk klusēt.
Rezultātā vīrietis ieiet savā “alā” un mēģina visu atrisināt viens. Dažreiz viņš no tās iznāk. Dažreiz tas beidzas daudz smagāk.
Arī tēva lomā var pazaudēt sevi
Parasti runā par sievietēm, kuras pēc bērna piedzimšanas pilnībā ieiet mātes lomā. Taču tas pats var notikt arī ar vīrieti.
Gatis atzīst, ka kādā dzīves posmā bija “iegājis tētī”. Draugus satika pāris reižu gadā, pārtrauca sportot un vairs nerūpējās par savu labsajūtu.
Bērns kļuva par svarīgāko, bet ar laiku šī frāze pārvērtās arī par attaisnojumu, lai nerūpētos pašam par sevi.
Taču bērnam nav nepieciešams tēvs, kurš sevi pilnībā iztukšojis. Viņam vajadzīgs dzīvs, ieinteresēts un emocionāli pieejams cilvēks.
Laiks sev nav nodevība pret ģimeni, ja tas palīdz kļūt par labāku vīrieti, partneri un tēvu.
Tēvs meitai parāda, kādu attieksmi viņa drīkst gaidīt
Tēva nozīme nav atkarīga no bērna dzimuma.
Meitai tēvs lielā mērā kļūst par pirmo vīrieša standartu. No viņa attieksmes viņa mācās, kā vīrietis runā ar sievieti, kā izturas konflikta laikā un kā rūpējas par sevi.
Tēvs ar savu piemēru parāda, ko attiecībās drīkst uzskatīt par normālu.
Savukārt dēls tēvā redz vienu no pirmajiem modeļiem tam, par kādu vīrieti viņš pats varētu kļūt.
Nav tik svarīgi, ko tēvs bērnam saka. Bērns daudz vairāk redz to, ko tēvs pats dara.
Vai viņš kustas un rūpējas par veselību? Vai risina problēmas? Vai spēj atvainoties? Vai izturas ar cieņu pret partneri? Vai viņš visu vakaru pavada pie televizora ar alu, vai tomēr iesaistās ģimenes dzīvē?
Lielākā dāvana bērnam ir uzmanība
Runājot par to, ko tēvs bērnā var ielikt uz visu mūžu, Gatis kā pirmo nosauc uzmanību.
Nevis fizisku atrašanos vienā telpā, skatoties telefonā, bet īstu klātbūtni.
“Es viņam sekoju, mēs sarunājamies, un šo laiku veltu viņam. Tad bērns sajūtas mīlēts un svarīgs.”
Uzmanība ir viena no skaidrākajām mīlestības formām. Tas attiecas ne tikai uz bērniem. Ikviens cilvēks jūtas svarīgs, ja otrs viņu patiesi klausās.
Otra būtiskā lieta ir paredzamība.
Bērnam ir svarīgi zināt, kā tēvs reaģēs, kad viņš kļūdīsies. Vai sekos pazemošana un nekontrolējamas dusmas, vai arī robežas tiks noteiktas mierīgi un saprotami?
Paredzamība rada drošību. Savukārt haotiska vide, kurā bērns nezina, kāds pieaugušais šodien pārnāks mājās, var radīt trauksmi, kas cilvēkam paliek līdzi arī pieaugušā vecumā.
Telefons bērnam māca aizskrollēt nepatīkamo
Sarunā īpaša uzmanība tiek pievērsta viedierīču lietošanai.
Gatis uzskata, ka to patiesās sekas pilnībā redzēsim tikai pēc gadiem. Bērns pierod, ka jebkuru nepatīkamu saturu iespējams aizslaucīt ar pirkstu.
Nepatīk — pārslēdz.
Garlaicīgi — aizver.
Satrauc — izvēlies citu video.
Taču dzīvē nevar aizskrollēt klasesbiedru, partneri, skolotāju, priekšnieku vai paša emocijas.
Cilvēkam jāiemācās izturēt arī nepatīkamo: vilšanos, dusmas, garlaicību, konfliktu un neveiksmi. Pretējā gadījumā šīs sajūtas tiek noēstas, nodzertas vai noslāpētas ar bezgalīgu skrollēšanu.
Bērnam nav visu laiku jābūt laimīgam. Viņam jāmācās izdzīvot visu emociju spektru.
Labs tēvs nav perfekts tēvs
Mūsdienās aktīvs tēvs reizēm tiek padarīts par pārcilvēku. Ja vīrietis vada tēvu grupas, runā par bērniem un iesaistās ģimenē, apkārtējie var pieņemt, ka viņš mājās nekad nekļūdās.
Taču arī profesionāli tēvu atbalsta jomā strādājošs vīrietis joprojām strīdas, nogurst, pieņem nepareizus lēmumus un mācās.
Tēvošana nav zinātne ar vienu pareizu formulu. Tā drīzāk ir māksla, kurā nepieciešamas zināšanas, bet katrai ģimenei savs risinājums jāatrod pašai.
Bērns pēc gadiem būs tas, kurš pateiks, kāds tēvs tu patiesībā biji.
Līdz tam atliek būt pietiekami labam. Klātesošam. Paredzamam. Spējīgam atzīt kļūdas un sākt vēlreiz.
Ko izdarīt jau šodien?
Sarunas noslēgumā Helmuts jautā, ko cilvēks var izdarīt šodien, lai rīt kļūtu par labāku tēvu un cilvēku.
Gata atbilde ir vienkārša — pieņemt stingru lēmumu.
Cilvēks spēj mainīt savu dzīvi, ja patiešām izlemj, ka līdzšinējais vairs neturpināsies. Tas var nozīmēt sākt sportot, nolikt malā alkoholu, pārskatīt ēšanu vai ierobežot telefonu.
Taču vēl pirms lielajām pārmaiņām iespējams izdarīt ko pavisam vienkāršu.
Aizbraukt mājās un samīļot savu bērnu.
Ja neatceries, kad pēdējo reizi to darīji, samīļo divreiz.
⸻
Rūpes par bērnu sākas ar rūpēm par sevi
Ja vēlies būt klātesošs tēvs arī pēc 10, 20 un 30 gadiem, iesakām izlasīt arī:
• Veselības pārbaudes pēc vecuma
• Alkoholisms – pirmās pazīmes un palīdzības iespējas
• Depresija – kad nogurums vairs nav tikai nogurums
• Prostatas vēzis – kāpēc profilaktiskās pārbaudes glābj dzīvību
____
Biedrības “Tēvi” nodarbībās vīrieši runā par bērnu attīstību, pozitīvo disciplīnu, attiecībām ģimenē, rūpēm par sevi un pašu pieredzi attiecībās ar saviem vecākiem. Plašāka informācija pieejama biedrības “Tēvi” un tēvu grupu kanālos.
Pilno Helmuta Bēķa sarunu ar Gati Smidrovski skaties un klausies podkāstā “SVĒTULIS – kaila patiesība”.
