Ralfs Graubšteins šodien var sevi saukt par pasniedzēju, investoru, uzņēmēju, autoru un vēl salikt klāt vairākus smalkus vārdus. Tikai viņš pats uz tiem vairs baigi neiespringst. Droši vien tāpēc, ka zina, kā ir tad, kad vienā dienā visus tos vārdus tev noņem. Pat vārdu un uzvārdu.
“Man vienā dienā noņēma vārdu, uzvārdu. Mani sāka saukt par 1366-90. Es vairs neesmu nekas.”
Četri mēneši vienā no lielākajiem Milānas cietumiem, pēc tam aptuveni divi gadi mājas arestā, tiesas un neziņa par to, cik ilgi tas viss turpināsies. Vienā brīdī viņam runāja par mūža ieslodzījumu, vēlāk par desmit gadiem, pēc tam sešiem. Te nav tā jaukā kino varianta, kur kāds tev pasaka: vecīt, pacieties trīs gadus, pēc tam viss būs labi. Tu nezini, cik Ziemassvētkus, dzimšanas dienas un Jaunos gadus vēl sagaidīsi tur.
Man gan šajā sarunā interesēja ne tik daudz pats cietums. Par cietumu var uztaisīt labu clickbait. Mani vairāk interesēja, ko tas izdara ar veci. Jo mēs visi esam kaut kas. Vismaz domājam, ka esam. Uzņēmējs, vadītājs, tēvs, rakstnieks, investors, alfa, mačo, sabiedrībā zināms cilvēks, labs speciālists. Un tad vienā dienā tev pasaka: nē, vecīt, šeit tu esi 1366-90.
Ralfs saka, ka cietumā diezgan ātri pazūd visa tā butaforija. Nav svarīgi, vai ārā tev ir miljons vai tu esi prezidenta dēls. Vakarā visi elpo vienu un to pašu gaisu un guļ vienādās metāla gultās. Tāpēc es viņam pajautāju: kas tajā brīdī cieš vairāk, cerība vai ego? Ralfs atbild: ego. Un, manuprāt, te sākas daudz interesantāka saruna par vīrieti nekā kārtējā gudrošana par to, kādam “īstam vīrietim” jābūt.
Kad izrādās, ka tu tomēr neesi neuzvarams
Ego jau nesāp tāpēc, ka tev nav vizītkartes. Tas sāp tāpēc, ka tev pēkšņi jādomā, ko tagad par mani teiks? Es biju veiksmīgs, tagad esmu cietumnieks. Es biju gudrs, tagad izrādās, ka esmu kļūdījies. Es biju tas, kurš citiem varēja kaut ko pamācīt, tagad pats esmu iekūlies tā, ka netieku ārā.
Ralfs to formulē vienkārši: sabrūk avatars.
Man šķiet, mēs kā vīrieši diezgan bieži nebaidāmies tikai no pašas problēmas. Mums ir bail arī izskatīties pēc cilvēka, kuram ir problēma. Tas ir bišķiņ cits stāsts.
Pazaudēt naudu ir slikti, bet atzīt, ka pats esi pieņēmis stulbu lēmumu, jau ir grūtāk. Attiecības var izjukt, bet pateikt draugam, ka mājās viss ir dirsā, reizēm ir grūtāk nekā turpināt tēlot, ka viss kārtībā. Vari būt pārguris, depresīvs, slims vai nobijies, bet, kamēr ārēji vēl vari aiziet uz darbu un paspiest roku, it kā jau nekas. Līdz vienā brīdī vairs nav “it kā”.
Ralfs pats par savu jaunības versiju nerunā īpaši saudzīgi. Naivs, nepacietīgs, gribējis visu ātri: biznesu, naudu, rezultātu. Ticējis cilvēkiem un rokasspiedienam. Viņš saka: “Es varbūt pazaudēju naudu, bet es nepazaudēju sevi.”
Patiesībā viņš pieļauj arī pretēju variantu. Ja toreiz viss būtu izdevies, naudu varbūt būtu dabūjis, bet sevi gan varētu būt pazaudējis. Nav baigi ērti tā domāt. Daudz patīkamāk būtu sev pateikt: mani apčakarēja, visi pārējie vainīgi, es te vispār biju balts un pūkains. Bet tas arī ir viens no šīs sarunas pavedieniem: kur beidzas citu cilvēku vaina un kur sākas tavējā?
Mēs nemākam zaudēt
Ralfs pasaka vēl skarbāk: “Vidējais latviešu vīrietis nespēj zaudēt. Negrib un nespēj.”
Es pie šī mazliet aizķēros, jo zaudēt un atzīt, ka esi zaudējis, tomēr ir divas dažādas lietas. Zaudēt mēs visi protam, jo dzīve tāpat neprasa atļauju. Zaudējam naudu, darbus, cilvēkus, attiecības, veselību, iespējas. Kādreiz zaudējam arī tāpēc, ka paši esam bijuši lohi. Tur neko nevar darīt.
Bet pateikt: jā, es zaudēju, tas jau ir cits sporta veids. Tur ieslēdzas viss. Ko par mani domās? Vai es tagad neesmu mīkstais? Kā es varēju tā kļūdīties? Kā es tagad iešu pie cilvēkiem? Labāk atradīsim piecus vainīgos, vienu sazvērestību un vēl laikapstākļus. Galvenais, lai nav jāpaskatās spogulī.
Un te es nedomāju, ka vīrietim tagad visu laiku jāstaigā apkārt, publiski šaustot sevi. Arī tā var aiziet otrā grāvī. Bet ir starpība starp nepazemot sevi un nespēt atzīt acīmredzamo.
Ralfs saka, ka šodien vainu atzīt viņam ir daudz vieglāk. Ja esi vainīgs, pasaki ātri, pirms viss ir aizgājis vēl dziļākos sūdos. Diezgan vienkārši. Tikai praksē mums tas nez kāpēc sanāk sarežģīti.
“Piedod, ka tev jāredz savs dēls cietumā”
Viens no brīžiem, kur saruna man pašam pārslēdzās, bija Ralfa stāsts par tēvu. Tēvs atbrauc uz cietumu dažas nedēļas pēc Ralfa nonākšanas tur. Ralfs viņu ierauga un salūzt. Sāk raudāt. Saka: piedod, ka tev savs dēls jāredz cietumā. Jūs ar mammu esat normāli cilvēki, jūs šito neesat pelnījuši.
Pēc tam no vecākiem pienāk vēstule: “Dēls, mēs tevi mīlam arī cietumā.”
Nu, un tad izrādās interesanta lieta. Ralfs pats saka, ka jaunībā skrējis pēc naudas, panākumiem, statusa, lielām lietām. Gribējies, lai vecāki, draugi, cilvēki redz: re, kur es esmu, re, ko esmu sasniedzis. Varbūt 26 gados būs miljons, un tad gan visi pateiks: malacis.
Tikai cietumā viņš sapratis, ka tas “malacis”, pēc kura tik ļoti skrējis, viņam jau sen bija. Vecāki viņu mīlēja arī bez miljona. Pat cietumā.
“Re, kur mans miljons,” viņš saka mūsu sarunā.
Man šis, iespējams, ir viens no labākajiem teikumiem visā epizodē. Jo cik daudz mēs paši skrienam pēc kaut kāda ārēja apliecinājuma, kuru neviens no mums pat nav prasījis? Gribas būt lielākam, svarīgākam, bagātākam, zināmākam. Gribas, lai kāds otrs vecis pasaka: jā, tu esi baigais vecis.
Bet cik ilgi var dzīvot ar benzīnu no svešām rokām? Kādā brīdī savs motors tomēr būs jāiedarbina pašam.
Kad no rīta pamosties ar domu par pašnāvību
Te stāsts kļūst daudz mazāk filozofisks. Ralfs stāsta, ka aptuveni pusgadu modies un gājis gulēt ar domām par pašnāvību. Nevis vienu sliktu vakaru. Pusgadu.
Turklāt viņš pats saka, ka domājis ne tikai par nāvi, bet arī par to, kā ar savu nāvi kaut ko pateikt. Kā atstāt skaļu vēstījumu. Galvā bijuši neskaitāmi scenāriji. Vēlāk pašnāvību izdara viņa labākais draugs.
Ralfs stāv pie drauga kapa un saprot: ļoti iespējams, es šobrīd skatos uz savām bērēm.
Un tad viņš pasaka: “Lielākie meli ir, ka nekam nav jēgas. Absolūti visam ir jēga.”
Es te negribu taisīt no tā skaistu motivācijas plakātu. Smaga depresija nav atrisināma ar “saņemies, vecīt” un citātu uz kafijas krūzes. Tieši tāpēc man šķiet svarīga cita lieta. Cilvēks var būt nonācis līdz vietai, kur viņa paša galva saka, ka vienīgā atbilde ir nāve, un tomēr šī doma var nebūt patiesība.
Ralfs sarunā saka, ka kaut kur iekšā tomēr palikusi balss, kas teikusi: vēl 24 stundas. Izturi vēl 24 stundas. Dažreiz ar to arī sākas nākamā diena.
Kas ir grūtāk, lūgt palīdzību vai atzīt vainu?
Šo jautājumu es Ralfam uzdevu diezgan tieši: kas vīrietim ir grūtāk, lūgt palīdzību vai atzīt vainu?
Viņš saka, ka viņam grūtāk bijis atzīt vainu. Palīdzību lūgt arī nav viegli, jo gribas būt pašpietiekamam. Jo vairāk dzīvē esi pieradis pats organizēt, vadīt, pelnīt un risināt, jo jocīgāk pēkšņi pateikt: vecīt, es šo nevaru.
Man sarunas laikā salikās četras lietas: palīdzība, mīlestība, atbildība un vaina. Es pat Ralfam pateicu, ka varbūt tās ir četras diezgan labas vīrišķības pazīmes. Jo “es visu varu pats” izklausās vareni līdz pirmajai reizei, kad tiešām nevari.
Pateikt “es nezinu” nav impotence. Pateikt “man vajag palīdzību” arī nav. Un pateikt “es biju vainīgs” vispār dažreiz prasa lielākus pautus nekā visu atlikušo dzīvi skaidrot, kāpēc pie visa vainīgi citi.
Bailes vai ego?
Sarunas beigās atgriezos pie vēl viena jautājuma: kas vīrietim ir bīstamāks, bailes vai ego?
Ralfs izvēlas ego. Ne tāpēc, ka ego būtu jānogalina. Viņš pats saka, ego vajag. Veselīgs ego dod robežas, mugurkaulu un pašcieņu. Problēma ir tā, ka ego ir hameleons. Viņš labi iemācās izskatīties pēc kaut kā cita.
“Es vienkārši esmu principiāls.” “Es nevienam nelūgšos.” “Man nevajag palīdzību.” “Es viņai nepiezvanīšu pirmais.” “Es pie ārsta neiešu.” “Man vienalga.”
Reizēm tie tiešām ir principi. Reizēm tas vienkārši ir ego skaistā žaketē.
Bailes vismaz ir godīgākas. Bail ir bail. Bailes var ieraudzīt un saprast, ko ar tām darīt. Ego mēdz pārliecināt, ka problēmas vispār nav.
Tava dzīve nav kolektīvs projekts
Vēl viena lieta, kur mēs ar Ralfu diezgan ātri atrodam kopīgu valodu, ir atbildība.
“Tava dzīve, tavas 24 stundas, tava atbildība.”
Es tam piekrītu, tikai ar vienu piebildi. Atbildība nenozīmē, ka tev tagad jāuzņemas arī viss, ko izdarījuši citi. Ralfs pats stāsta par advokāta teikto: tev jāsaprot, kur tava atbildība sākas un kur tā beidzas.
Man tas šķiet svarīgi, jo vienā grāvī ir vīrietis, kuram vienmēr vainīgs ir kāds cits. Otrā grāvī ir tas, kurš visu pasauli uzkrāmē sev mugurā un pēc tam brīnās, kāpēc vairs nevar paiet. Abas versijas ir diezgan tizlas.
Uzņemies savu daļu. Ne vairāk un ne mazāk.
Un negaidi, ka atjās princis baltā zirgā un visu atrisinās. Kā es Ralfam teicu, princis var atjāt, izglābt, bet viņš atjās ar saviem noteikumiem. Un, ja viņš redzēs, ka esi lētticīgs, varbūt vēlreiz apčakarēs.
Tāpēc drošāks variants laikam tomēr ir kaut kādā brīdī pašam sākt kustēties.
Kas tu esi, kad tevi neviens neredz?
Sarunas beigās Ralfs uzdod jautājumu, kas man, iespējams, patīk visvairāk no visas mūsu sarunas: “Kas tu esi, kad tevi neviens neredz?”
Nevis kas rakstīts tavā LinkedIn, cik tev sekotāju, kāda mašīna stāv pagalmā, ko par tevi domā kolēģi vai kādu bildi tu ieliksi Instagram. Kas tu esi tad, kad nevienam nekas nav jārāda?
Ralfs ir piedzīvojis diezgan brutālu eksperimentu. Viņam vienā dienā noņēma visas tās lietas, ar kurām cilvēks var sevi izskaidrot. Palika numurs, metāla gulta un ļoti daudz laika ar savām domām.
Es nedomāju, ka katram vecim vajadzīgs Milānas cietums, lai paskatītos uz sevi. Būtu labi iztikt bez tā. Bet jautājumu gan var aizņemties.
Kas tu esi, kad tevi neviens neredz? Un vai tev ar to veci ir okei palikt divatā?
Ja tev ir domas par pašnāvību vai sajūta, ka vari sev nodarīt pāri, nepaliec ar to viens. Akūtā situācijā zvani 112 vai 113 un meklē profesionālu palīdzību.
Raksts tapis pēc podkāsta SVĒTULIS sarunas ar Ralfu Graubšteinu.
