Neviens nesāk dzert ar mērķi sabojāt sev veselību, attiecības un pirmdienas rītu.
Neviens neaizdedzina pirmo cigareti, domājot:
“Lieliski. Tagad daudzus gadus maksāšu par iespēju justies slikti, smirdēt un pēc tam ar mokām mēģināt atmest.”
Sākumā doma parasti ir daudz nevainīgāka.
Iedzeršu, lai atslābtu.
Uzpīpēšu, lai nomierinātos.
Šodien bija smaga diena.
Visi tā dara.
Man jau nav tik traki.
Tieši tur arī sākas problēma. Līdzeklis, kuru cilvēks izvēlas, lai uz brīdi dzīve kļūtu vieglāka, ar laiku pats kļūst par vēl vienu dzīves problēmu.
Par alkoholu, smēķēšanu, kaunu, atbildību un dzīvi skaidrā sarunājos ar mūziķi, rakstnieku un projekta “30 dienas skaidrā” veidotāju Ansi Klintsonu.
Šī nav saruna, kurā viens svētais māca otram pareizi dzīvot.
Ansis alkoholu nelieto gandrīz sešus gadus. Es joprojām esmu cilvēks, kurš šajā tēmā nevar kalpot par īpaši labu mērauklu.
Toties abi zinām, ka atkarība nav teorētisks vārds no bukleta ģimenes ārsta uzgaidāmajā telpā.
SĀKUMĀ MĒRĶIS PAT IR DIEZGAN CĒLS
Cilvēks visbiežāk nelieto tāpēc, ka grib sev nodarīt pāri.
Viņš grib justies labāk.
Mazāk uztraukties.
Vieglāk sarunāties.
Ātrāk aizmigt.
Uz brīdi aizmirsties.
Izturēt vientulību, stresu, darbu, attiecības vai pašam sevi.
Ja redzi, ka cits iedzer un uzreiz kļūst jautrāks, drošāks un runīgāks, risinājums šķiet vienkāršs. Veikalā tas ir nopērkams bez receptes, ārsta konsultācijas un neērtiem jautājumiem.
Pirmajā brīdī patiešām var šķist, ka tas darbojas.
Problēma ir nevis sākotnējā vēlmē justies labāk, bet izvēlētajā instrumentā.
Tā ir kā slikta veļas mašīna.
It kā nopirki, lai atrisinātu problēmu, bet beigās tā applūdina visu dzīvokli.
VĪNIŅŠ JOPROJĀM IR ALKOHOLS
Alkoholam esam radījuši veselu romantisku valodu.
Nevis alus, bet aliņš.
Nevis alkohols, bet vīniņš.
Nevis piedzeršanās, bet degustācija.
Nevis regulāra lietošana, bet dzīves baudīšana.
Pudelei var būt skaista etiķete. Dzēriens var būt divdesmit gadus izturēts mucā. Par tā aromātu var runāt cilvēks baltā kreklā, kurš glāzi griež tā, it kā tajā atrastos Eiropas kultūras mantojums.
Beigās tas joprojām ir veids, kā organismā nogādāt alkoholu.
Turklāt, ja dzēriens ir izturēts divdesmit gadus, pēc tā lietošanas kādam, iespējams, būs jāiztur arī pats lietotājs.
Romantisms nemaina vielas iedarbību.
Tas tikai palīdz labāk to pārdot.
KĀPĒC MĒS DZERAM?
Svarīgākais jautājums nav tikai — cik daudz?
Dažreiz svarīgāks ir jautājums:
Kāpēc?
Vai dzer, jo patīk konkrētā dzēriena garša?
Vai tāpēc, ka bez alkohola vairs neproti atpūsties?
Vai vari aiziet uz pasākumu un nedzert?
Vai vari pārdzīvot sliktu dienu bez veikala apmeklējuma?
Vai alkohols ir piedeva vakaram, vai vakars jau tiek organizēts ap alkoholu?
Vai gaidi piektdienu tāpēc, ka būs brīvdiena, vai tāpēc, ka beidzot drīkstēs piedzerties?
Atbildes ne vienmēr ir patīkamas.
Tāpēc cilvēks pats sev mēdz pateikt:
“Man jau nav tik traki.”
Salīdzinājumam vienmēr var atrast kādu, kuram ir sliktāk.
Es vēl strādāju.
Man ir ģimene.
Es nedzeru katru dienu.
Es dzeru tikai mājās.
Es nevienam netraucēju.
Es nekad neesmu gulējis grāvī.
Tādā veidā latiņu var nolaist ļoti zemu. Kamēr cilvēks nav pazaudējis darbu, ģimeni un priekšzobus, viss šķiet pieņemami.
Bet problēma nav jāsagaida tās pēdējā stadijā.
FUNKCIONĒT NENOZĪMĒ, KA VISS IR KĀRTĪBĀ
Daļa cilvēku ilgstoši spēj saglabāt ārēji sakārtotu dzīvi.
Viņi iet uz darbu.
Maksā rēķinus.
Aizved bērnus uz skolu.
Sestdienās nopļauj mauriņu.
Un vakarā iedzer.
Tad vēl mazliet.
Un vēl vienu, jo iepriekšējais jau gandrīz beidzies.
No malas viss funkcionē. Tāpēc cilvēks sev saka, ka problēmas nav.
Patiesībā funkcionēšana vēl nav veselība.
Dažreiz tā ir tikai spēja pietiekami ilgi noslēpt sekas.
Nogurumu.
Sejas izmaiņas.
Miega problēmas.
Dusmas.
Atmiņas robus.
Trauksmi.
Solījumus, kas no rīta jālasa telefonā, jo pats tos neatceries.
ATKARĪBA NAV RADOŠUMA DEGVIELA
Radošajā vidē gadiem uzturēts romantisks mīts.
Mūziķim jādzer.
Rakstniekam jāpīpē.
Māksliniekam jācieš.
Citādi viņš neesot īsts.
Vispirms izdzer. Tad nopērc ģitāru.
Patiesībā alkohols nepadara cilvēku talantīgāku.
Tas var palīdzēt uz brīdi aizmirst bailes, bet neiemāca labāk spēlēt, rakstīt vai domāt.
Ja autobusa vadītājs pēc vairākām glāzēm nekļūst par labāku vadītāju un pilots neiemācās precīzāk nosēdināt lidmašīnu, nav īpaša iemesla domāt, ka mūziķim pēkšņi uzlabosies profesionālās spējas.
Radošums var būt glābiņš.
Bet tikai tad, ja pats radošais process nekļūst par vēl vienu attaisnojumu lietošanai.
Ansis atzīst, ka skaidrā viņš daudz precīzāk jūt savu nogurumu, stresu un emocionālo stāvokli.
Agrāk nogurums varēja beigties ar iedzeršanu.
Tagad iespējams saprast:
es neesmu salūzis;
es neesmu zaudējis talantu;
es vienkārši neesmu gulējis.
Dažreiz risinājums nav pudele.
Dažreiz ir jāiet gulēt.
Revolucionāri, bet darbojas.
KĀPĒC VIENU ATKARĪBU NOSODĀM, BET OTRU APBALVOJAM?
Alkoholisms sabiedrībai nepatīk.
Darbaholisms bieži tiek slavēts.
Cilvēks, kurš dzer katru vakaru, esot vājš.
Cilvēks, kurš strādā līdz izdegšanai, esot mērķtiecīgs.
Atšķirība ir vienkārša: viena atkarība rada sabiedrībai redzamas problēmas, otra kādu laiku rada peļņu.
Darbaholiķis pelna.
Maksā nodokļus.
Uztur ģimeni.
Tāpēc viņa problēmu var nosaukt par ambīcijām.
Līdz brīdim, kad sabrūk veselība, attiecības vai pats cilvēks.
Tas nenozīmē, ka visas atkarības ir vienādas. Taču sabiedrības attieksme bieži ir atkarīga nevis no tā, cik ļoti cilvēks cieš, bet no tā, cik ērti viņš turpina funkcionēt pārējiem.
MĒS GRIBAM, LAI CILVĒKS BEIDZ DZERT, VAI LAI VIŅŠ MUMS NETRAUCĒ?
Šis nav patīkams jautājums.
Kad sakām cilvēkam atmest smēķēšanu, dažreiz mums vairāk rūp, lai viņš nesmirdētu un neatstātu izsmēķus.
Kad sakām pārtraukt dzert, iespējams, gribam, lai viņš neizraisītu konfliktus, nekavētu darbu un nebojātu svētkus.
Bet kas notiek ar pašu cilvēku pēc tam?
Kur viņš liek savu trauksmi?
Kā tiek galā ar vientulību?
Ko dara piektdienas vakarā, ja visa sociālā dzīve desmit gadus bijusi saistīta ar alkoholu?
Kā uzstājas uz skatuves, ja vienmēr pirms koncerta izdzēris vairākus alus?
Kā runā ar cilvēkiem, ja smēķēšanas pauze bija vienīgais veids, kā sarunā iesaistīties?
Sabiedrībai ir viegli pateikt:
“Atmet.”
Daudz grūtāk ir iedot karti, kā iziet cauri tam, kas sākas pēc atmešanas.
“PATS VAINĪGS” NAV ĀRSTĒŠANAS METODE
Protams, cilvēkam ir atbildība par saviem lēmumiem.
Neviens cits viņa vietā cigareti neaizdedzina un glāzi mutē neielej.
Taču frāze “pats vainīgs” nepalīdz saprast atkarības mehānismu.
Atkarību izraisošas vielas nav nejauši izveidotas tā, lai pēc vienas lietošanas reizes vairs nekad negribētos atkārtot.
Tās rada vēlmi turpināt.
Tieši tāpēc tā ir atkarība, nevis vienkārši slikts hobijs.
Cilvēkam var būt laba izglītība, ģimene, darbs un saprāts. Tas viņu nepadara automātiski pasargātu.
Atkarība nav personības eksāmens, kurā labie cilvēki saņem desmit, bet sliktie sāk pīpēt aiz skolas šķūņa.
KAUNS VAR PALĪDZĒT. UN VAR IZNĪCINĀT.
Kauns dažreiz kļūst par sākumu pārmaiņām.
Cilvēks paskatās uz savu rīcību un saprot:
tā vairs nevar.
Taču kauns var izdarīt arī pretējo.
Man ir kauns, tāpēc palīdzību neprasīšu.
Man ir kauns, tāpēc nevienam nestāstīšu.
Man ir kauns, tāpēc iedzeršu, lai uz brīdi par to nedomātu.
Un aplis sākas no jauna.
Palīdzības prasīšana nav publiska atzīšanās, ka esi vājš.
Dažreiz tā ir pirmā pieauguša cilvēka rīcība ļoti ilgā laikā.
PALĪDZĒT NENOZĪMĒ DZĪVOT OTRA VIETĀ
Ir grūti vērot, kā tuvs cilvēks turpina sev kaitēt.
Gribas pārliecināt.
Izglābt.
Atņemt pudeli.
Paslēpt cigaretes.
Samaksāt par terapiju.
Aizvest pie ārsta.
Pateikt pareizos vārdus.
Ansis robežu formulē vienkārši: vari iedot informāciju, instrumentus un iespēju.
Taču nevari izdarīt otra cilvēka darbu.
Vari iedot makšķeri.
Nevari viņa vietā katru rītu iet makšķerēt.
Tas ir līdzīgi sporta zāles abonementam.
Fakts, ka tas atrodas Tavā makā, vēl nenozīmē, ka esi sportists.
Es reiz spēju 547 dienas neierasties sporta zālē, kuras abonementu biju iegādājies.
Abonements bija.
Treniņu nebija.
Ar pārmaiņām ir līdzīgi.
Nopirkt kursu nav tas pats, kas to iziet.
Saglabāt speciālista tālruņa numuru nav tas pats, kas piezvanīt.
Pateikt “kādreiz atmetīšu” nav tas pats, kas nesmēķēt šodien.
INFORMĀCIJA VAR BŪT PAGRIEZIENA PUNKTS
Ansis stāsta, ka viņam palīdzēja informācija.
Jo vairāk viņš pētīja alkohola un nikotīna darbības mehānismus, jo mazāk tajos palika romantikas.
Mēs zinām, ka medikamentiem ir instrukcijas.
Blaknes.
Brīdinājumi.
Informācija, ar ko tos drīkst vai nedrīkst kombinēt.
Alkohols tiek pārdots daudz vienkāršāk.
Skaista pudele.
Patīkama reklāma.
Glāzes saskandināšana saulrietā.
Mazāk tiek rādīts cilvēks nākamajā rītā.
Vai pēc desmit gadiem.
Ar tabaku ilgstoši bija līdzīgi. Smēķēšana tika pārdota kā brīvība, stils un pieaugšana. Tikai neviens nepaskaidroja, cik nežēlīgi grūti pēc tam var būt no tās tikt vaļā.
Sabiedrība saka:
“Ja esi īsts vīrietis, vienkārši atmet.”
It kā atkarība būtu durvju slēdzis.
Nospied — un viss beidzies.
Patiesībā cilvēkam nepieciešams zināt, kas ar viņu var notikt, kāpēc tas notiek un ko šajos brīžos darīt.
VIENA CIGARETE DAŽREIZ NAV TIKAI VIENA
Es pats pēc pusgada bez smēķēšanas kādā kompānijā palūdzu cigareti.
Citi pat centās atrunāt.
Teica:
“Helmut, Tu taču nepīpē.”
Bet es uzstāju.
Pirmā cigarete bija pretīga. Klepoju. Organisms diezgan skaidri pateica, ka šī nav laba ideja.
Es gudri nolēmu izpīpēt vēl dažas.
Nākamajā dienā jau devos uz veikalu pēc paciņas.
Atkarības atmiņa nav pazudusi tikai tāpēc, ka kādu laiku neesi lietojis.
Vecie ieradumi gaida ļoti pacietīgi.
Tāpēc recidīvs nenozīmē, ka viss iepriekš paveiktais bijis bezjēdzīgs.
Taču tas arī nenozīmē, ka viena cigarete vai viena piedzeršanās vienmēr paliks tikai viena.
LIELĀKĀS BAILES IR NEVIS ATMEST, BET DZĪVOT PĒC TAM
Cilvēks, kurš divdesmit gadus dzēris, nevar vienkārši iedomāties atlikušos piecdesmit gadus bez alkohola.
Tas izklausās pārāk ilgi.
Ko darīšu svētkos?
Kā iešu uz koncertiem?
Vai paliks draugi?
Kā atpūtīšos?
Kā uzstāšos?
Kā izturēšu stresu?
Tad cilvēks vienā vakarā mēģina uzņemties atbildību par visu atlikušo dzīvi.
Protams, ka kļūst bail.
Tāpēc Ansis iesaka daudz vienkāršāku pieeju.
Nevis visu mūžu.
Šodien.
Vienu dienu.
Vai vari šodien nedzert?
Visticamāk, vari.
Vai vari šodien neuzpīpēt?
Iespējams, būs grūti. Bet viena diena nav piecdesmit gadi.
Rīt no rīta uzdod to pašu jautājumu vēlreiz.
Ko teikt atkarībai?
Ne šodien.
30 DIENAS IR MAZ. LĪDZ BRĪDIM, KAD TĀS JĀIZDZĪVO PĒC KĀRTAS.
Par projektu “30 dienas skaidrā” mēdz teikt:
“Es jau mierīgi varētu mēnesi nedzert.”
Lieliski.
Tad izdari.
Nevis trīs dienas janvārī, piecas februārī un divdesmit divas kaut kad vasarā.
Trīsdesmit pēc kārtas.
Es pats reiz jokoju, ka trīsdesmit dienas esmu bijis skaidrā, tikai ne pēc kārtas.
Tieši secība bieži parāda, cik liela vieta alkoholam patiesībā ir ikdienā.
Kurā brīdī sāk pietrūkt?
Piektdienas vakarā?
Pirtī?
Dzimšanas dienā?
Pēc strīda?
Pēc algas?
Pēc darba?
Šis nav konkurss par svētumu.
Tas ir eksperiments, kurā vari godīgi apskatīties uz saviem paradumiem.
KO PAR ATKARĪBĀM CILVĒKI NESAPROT?
Ansis sarunas beigās pasaka, manuprāt, svarīgāko.
Atkarība nav unikāla nelaime, kas notikusi tikai ar Tevi.
Tūkstošiem cilvēku piedzīvo ļoti līdzīgas bailes, domas, kaunu un atmešanas grūtības.
Ne tāpēc, ka visi būtu vienādi vāji.
Tāpēc, ka atkarības mehānisms darbojas līdzīgi.
Tas ir ārstējams stāvoklis.
No tā var atbrīvoties.
Taču ir jāmeklē ceļš un jāizmanto pieejamā palīdzība.
Var būt kļūdas.
Var būt atkāpšanās.
Var būt brīži, kad atkal atgriezies sākumā.
Tas nenozīmē, ka ceļš neeksistē.
SĀC AR VIENU DIENU
Nevajag šovakar apsolīt, ka nekad vairs nedzersi.
Nevajag sociālajos tīklos izziņot, ka esi kļuvis par jaunu cilvēku.
Nevajag nopirkt sporta pulksteni, meditācijas aplikāciju un baltu kreklu jaunajai dzīvei.
Sāc vienkāršāk.
Šodien neiedzer.
Šodien neuzpīpē.
Šodien izlasi informāciju.
Šodien piezvani cilvēkam, kurš var palīdzēt.
Šodien godīgi atbildi, vai tiešām “nav tik traki”.
Rītdiena pienāks pati.
Tad būs jāizdara tas pats vēl vienu reizi.
Mīļā miera labad — tikai šodien.
NOSKATIES PILNO SARUNU
Pilnajā SVĒTUĻA sarunā ar Ansi Klintsonu runājam par alkoholu, smēķēšanu, radošumu, sabiedrības dubulto morāli, kaunu, atbildību un dzīvi skaidrā.
PAR ANSI KLINTSONU
Ansis Klintsons ir mūziķis, pasākumu vadītājs, balss un mikrofona lietošanas speciālists, rakstnieks un publicists. Viņš ir viens no projekta “30 dienas skaidrā” veidotājiem un jau vairākus gadus dzīvo bez alkohola.
Sarunā pieminētas arī Anša grāmatas “Mikrofona maģija” un kopā ar Montu Klintsoni veidotie “Kaku stāsti”.
Atkarības pārtraukšana var būt grūta. Taču ilgtermiņā vēl grūtāk ir turpināt tai kalpot.
