Onkoloģijas diagnoze kā nelūgts ciemiņš ģimenē.

Pagājušais gads pavisam skaidri ieviesa daudz pārmaiņu. COVID 19 saslimstības rādītajiem augot, tika veiktas izmaiņas sabiedrības ikdienā ar pulcēšanas ierobežojumiem, ierobežojumiem ekonomikā un daudz ikdienišķu procesu pārvietošanu attālināti . Likumsakarīgi, ka ierobežojumi viesa pārmaiņas mājsaimniecībās, kas saskārušās ar onkoloģiksu diagnozi. Pēc SPKC datiem, Latvijā onkoloģijas pacientu ir ap 80 000, veicot aprēķinu, ka ģimene sākos no vismaz trim cilvēkiem, tad iedzīvotāju skaits, kas zina, ko nozīmē onkoloģija ģimenē, ir vairāk kā 300 000 Latvijas iedzīvotāju.

“Onkoloģijas diagnozi var salīdzināt ar nelūgtu ciemiņu, tā nezvana, nepieklauvē pie durvīm un nevaicā pēc pieslēgšanos kādā attālinātā sarunā. Tā jau ir klātesoša un ir uzsākusi dzīvi kādā no tuvākajiem, mammā, tēvā vai , diemžēl arī bērnā” Saka onkoloģijas pacientu organizāciju apvienībās ONKOALIANSE vadītājs Helmuts Bēķis. Tā ir realitāte, sabiedrībā sauktais vēzis jau sen ir kļuvis par sociālu slimību, sadzīvošana un cīņa ar to uzliek daudz pārbaudījumu ģimenēm un tuvākajiem cilvēkiem. Un šajā momentā, jautājums ir par empātiju, sapratni un atbalstu, cik mēs patiesi esam gatavi palīdzēt un iesaistīties.

Ir vairāk kā 100 vēžu veidu, tā kā to nosaukumus parasti pielāgo lokācijai, kur tie atrodas, tā sen vairs nav ne vecu, ne slimu cilvēku slimība. Vēzis kā slimība paliek jaunāks, tas novērojams prostatas vēža gadījumos vīriešiem, līdzīgi ir arī citās izplatītākās diagnozēs. Briesmīgāka par pašu slimību ir apkārtējo cilvēku mērķtiecīgā onkoloģijas pacientu izmanotšana, nedzirdēšana un, biežāk ignorēšana, jo šie pacienti sabiedrībā valdošo stigmu rezultātā, nerunā, reti runā arī viņu tuvinieki, jo baidās. Eiropas Komisija onkoloģijas apkarošanai tieši stigmu mazināšanu min kā vienu no galvenajiem uzdevumiem, lai spētu ilgtermiņā uzlabot cīņu ar šo , nu jau pandēmijas līmenim tuvojošo slimību.

“Onkoloģijas diagnozi var salīdzināt ar nelūgtu ciemiņu, tā nezvana, nepieklauvē pie durvīm un nevaicā pēc pieslēgšanos kādā attālinātā sarunā. Tā jau ir klātesoša un ir uzsākusi dzīvi kādā no tuvākajiem, mammā, tēvā vai , diemžēl arī bērnā”

Helmuts Bēķis

Gandrīz katru dienu onkoloģijas pacientu organizāju apvienība ONKOALIANSE saskaras ar kādu jaunu šādu stāstu, aiz kura atrodas cilvēks. Ģimenes loceklis , tēvs, mamma, retāk izmisis radinieks, kas tik ļoti vēlas palīdzēt sev tuvajam. Netaisnību un nezināšanas ir daudz, zaļais koridors, nepietiekamais budžets , ko valsts neredz par svarīgu palielināt, reizēm savstarpējā komunikācija ar medicīnas darbiniekiem. Ir procesi, kurus var risināt, ir kas ir risināmi ilgākos laika nogriežņos, bet viens no tādiem ir pašas sabiedrības rokās. Pašlaik apvienība veido sižetu sēriju, Onkoloģija Ģimenē, lai atainotu to pusi, par kuru parasti nerunā. Sarunas ar ģimenes locekļiem, kas bijuši vai ir līdzās onkoloģijas pacientam, lai atspoguļotu kā nelūgtais ciemiņš maina un ietekmē sociālo klimatu mājsaimniecībās.